Nakts. Tāla un dzidra gaisma plūst no diviem Mēness rituļiem. Neesmu aizsapņojusies vai ielasījusies Murakami romānā, bet redzu abus debesu spīdekļus acu priekšā. Jāiekniebj sev sānā, lai atgādinātu, ka viena no lodēm tomēr ir cilvēka roku darbs, uzslieta augstu gaisā. Esmu Nekurienes vidū - dārzā pie Sabiles, kuru brīnumainā brīvdabas izstādē pārvērtis mākslinieks Artūrs Riņķis.
Viņa kinētiskās gleznas, spēles ar gaismu un skaņu ir fantāzijas un tehniskas virtuozitātes radīti piedzīvojumi - tik skaisti un noslēpumaini, ka iztēlē esmu atgriezusies pie tiem vēl un vēlreiz. No nākamās nedēļas kaut daļēji šo burvību atkārtot Rīgā mēģinās Artūra Riņķa un Ivetas Vaivodes izstāde Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, bet viņš pats intervijā mums stāsta par zibšņiem, kas rada mākslu.
