Izsalkums saduļķo domas. Pārēšanās tāpat
Visas pasaules nedienas varētu sašķirot divās kaudzēs kā veļu pirms mazgāšanas. Vienā viss, ko rada trūkums, otrā tas, ko izkropļo liekais. Kura kaudze būtu tumšāka? Domāju, liekā. Grūtāk mazgājama, speķainiem pleķiem, izspīlētu pārākuma apziņu un dubulti sāpīga, jo pārmērība vienam parasti nozīmē trūkumu citam.
Šonedēļ intervējam lakonisko arhitektu Andri Kronbergu. Līdz minimālismam vēl nav ticis, kā pats atzīst. Bet sapratis, ka strādā bīstamā profesijā, jo «arhitektūru nevar izslēgt kā radio», cilvēki ik dienu tajā dzīvo, un katrs arhitekta lēmums ir resursietilpīgs, «katra līnija, ko velkam, ir šausmīgi dārga». Viņš novērtē pieticību. Bērnības mājās Mellužos «viss bija maziņš, apkārt zemeņu dārzi, daudz darba un maz naudas», bet šodien Kronbergs spriež, ka mazums savā veidā ir lielums. Ir labi pagaidīt un nākamo pagali ugunī piemest drusku vēlāk.
