Pēcvēlēšanu rītā mierīgi iedzēru tēju — galu galā, rokas par rezultātiem nebija jālauza. Atzīšos, mana prognoze bija pesimistiskāka, tāpēc atviegloti uzelpoju par to, ka 13. Saeimā nekādi nepietiek balsu valdībai, par kuru varētu priecāties Putins, un vēlētāji novērsušies arī no oligarhiskajā mijkrēslī veģetējošās ZZS. Ceru, ka tas liks apvienībai kritiski pārcilāt savu politisko mantojumu un beidzot noņemt hūti.
Tomēr salīdzinoši labais rezultāts dod iemeslus arī bažām. Tik sadrumstalotā Saeimā vairākuma valdības izveidei nepieciešami četri vai pat pieci partneri, taču sabalsoto spēku vērtības, retorika un pieredze ir tik atšķirīgas, ka vienkāršu kompromisu te nebūs. Nav skaidrs, vai izdosies simbolisks pārmaiņu pieteikums, nākamo valsts simtgadi 18. novembrī sākot ar jaunu valdību. Svarīgāka, protams, ir tās darbaspēja un ilglaicīgums, kas ietekmēs mūsu visu dzīvi pēc tam, kad svētku salūta uguņi būs apdzisuši.
