Parlamenta vēlēšanas, kurās piedalījusies knapa trešdaļa balsstiesīgo - nekas tāds Latvijā vēl nebija pieredzēts. Nu ir. Ar cinisku humoru varētu nospriest, ka tauta pieņemas prātā: «jo runāšana sudrabs, klusēšana zelts». Bez cinisma - cerēt, ka politiķiem šī mēmā vēsts būs gana skaļš trauksmes signāls, kas prasa pieslēgties atpakaļ Latvijas ļaužu ikdienai un cilvēcīgi parādīt, kā Briselē vai Rīgā taisītā politika padarīs dzīvi labāku Zosēnos, Brocēnos vai Višķos.
Bet patiesībā modināšana vajadzīga arī klusējošajam vairākumam. Pamatīgu kontrastu ar tukšajiem pašu iecirkņiem radīja bildes no svētdien pārpildītajām balsošanas vietām Ukrainā, kur cilvēki gāja uz vēlēšanām kā uz svinīgu darbu, ne viens vien pat tautas tērpā. Jā, modināšana derētu katram, kas aizsapņojies un nu viņam sava pasaule rādās esam ārpus varas. Ja vairākums klusē un ļauj savā vietā runāt mazākumam, ātri vien to steigsies izmantot cilvēki, kam patīk pievākt pavirši glabātas mantas. Arī varu.
