Jāatzīst, kaislīgs hokeja fans manī ir miris. Vienīgais, ko šajā pasaules čempionātā ar prieku noskatījos — valsts himnu, ja mūsu izlase uzvarēja. Un vēl pamanīju kādu kadru ģērbtuvēs, kas ļoti aizkustināja — virs soliņiem pa visu sienu milzīgs plakāts ar Latvijas pilsētu vārdiem. To bija tik daudz, ka Latvija pēkšņi šķita ļoti liela un ļoti stipra. Šajos vietvārdos likās iekodēta veiksmes formula: mēs zinām, ka jūs mājās gaidāt uzvaru, un mēs liksim jums lepnumā uzgavilēt! Trīs jaunie izlases talanti, kurus intervējam šajā žurnālā, vienā balsī uzsver izlases trenera Boba Hārtlija prasmi — saliedēt komandu tā, ka tā notic sev un katrs grib izdarīt labāko. Hokejā šī formula šogad nostrādāja godam.
Skaidrs līdera redzējums ir būtisks ne tikai striktiem noteikumiem pakļautās jomās kā sports, bet arī kultūrā, kur aiz šķietamās «mākslinieciskās nekārtības» tāpat slēpjas smags darbs un neskaitāmas krustceles, kurās jāspēj izdarīt tālredzīgas izvēles. Šajā numurā intervējam kultūras ministri Daci Melbārdi, jo viņas pārraudzītajā lauciņā sakrājies daudz jautājumu, kuros vairs nevar atlikt lēmumus. Vai Rīgā beidzot cels koncertzāli? Vai Latvijai ir reāls plāns pret Krievijas propagandu? Šie ir tikai divi jautājumi, kuros lūdzām ministres atbildes. Labā ziņa — tās arī tiešām saņēmām!
