Joku dienu - 1. aprīli - mēdz saukt arī par muļķu dienu. Man gan tas šķiet visai muļķīgi, jo ir taču būtiska atšķirība, vai kādu draudzīgi izjoko vai liec justies kā muļķim. Šo atšķirību labi var pamanīt šajā žurnāla numurā, lai gan neesam to īpaši veltījuši 1. aprīlim.
Vispirms par muļķiem. Lasot valsts amatpersonu deklarācijas, reizēm kā melns mākonis uznāk sajūta, ka rakstītāji uzskata lasītājus par idiotiem. Vai katrā ziņā saprot, ka neviens rakstīto nopietni nepārbaudīs.
Piemēram, Ir nolēma izanalizēt visas deklarācijas, ko aizvadīto gadu laikā iesnieguši tie izmeklētāji, kas valstī atbild par ekonomisko noziegumu izmeklēšanu. Pavisam pārbaudījām 1600 deklarāciju. Pārsvarā nekas ārkārtējs tur neparādās - policisti sūri strādā un iztiek no paknapas algas un kredītiem. Taču netrūkst arī aizdomīgu finanšu rekordu. Izrādās, apkarot ēnu ekonomiku var būt arī diezgan ienesīgi. Daži, strādājot policijā, iekrājuši prāvas summas, kas tālu pārsniedz gada algu, un ieguvuši īpašumus, kuru izcelsme nav saprotama. Muļķa laišana deklarācijā - tas izskatās īpašs humora paveids, kas iet roku rokā ar muļķa laišanu valsts amatpersonu kontrolē. Un beigās vismazāk iemeslu smieties ir nodokļu maksātājiem, kas šo muļķa laišanu uztur.
