Jā, uz ko gan es šodien ticu, tu tici, viņš un viņa tic? Nevis zina, jūt vai jautā, bet tieši tic.
Kā skanētu modernā cilvēka vai latvieša credo? Slidena tēma, daudz iespēju pārprašanai un nesaprašanai.
Jautājums par ticību un ticēšanu iekrita kā olis kurpē, lasot Andas Burves-Rozītes interviju ar jauno katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. Ļoti interesants cilvēks. Audzis dievticīgā Latgales ģimenē, jaunībā norakstījis kristietību, meklējis garīgu piepildījumu budismā, bet tad jaunu kristiešu grupā atsācis lūgšanas un pēc grēksūdzes iemantojis mieru.
Katolim Stankevičam nav jāsacer jauna ticības apliecība, viņam tā ir skaidra. Taču paradoksālā kārtā tieši šā katoļa skatījumā uz Latvijas sabiedrību es saklausīju credo, kuru varētu pieņemt arī tie, kas nemeklē pārpasaulīgu atbildi uz dzīves jautājumiem. Stankevičs tā neteica, bet es atļaušos tā pārformulēt: «Es ticu uz ... subsidiaritāti.» Tātad uz savu paša spēku, iniciatīvu un atbildību. Viņš ir pārliecināts par Latvijas milzīgo potenciālu, kura atraisīšana ir atkarīga no sabiedrības pamatvērtībām - cieņas, atbildības, solidaritātes un «subsidiaritātes principa, kad augstāk stāvošam nav jādiktē viss zemāk stāvošajiem, bet katra zemāk stāvoša struktūra tiek mudināta pašai tikt galā».
