Tik ļoti emocionālus un pretrunīgus viedokļus sen nebiju dzirdējusi pēc Ir raksta, kas nav par politiku. Iepriekšējā žurnāla numura stāsts par mīklainos apstākļos un narkotiku fonā notikušu slepkavību - pusaudzis nodūra savu labāko draugu - no lasītājiem izpelnījās spīvu sašutumu un pateicīgu cildināšanu. Vieni teica, ka negrib redzēt nāvi un asinis, citi oponēja - par sabiedrības vārgo cīkstiņu ar narkotiku atkarību būtu jāizlasa visiem vecākiem.
Aiz šīm domstarpībām es saredzu vienu, kopēju mērķi, un tā ir vēlme būt drošībā. Atšķiras tikai ceļi uz to. Viens jūtas drošāk nezinot, cits - zinot. Mums nav jāpārliecina citam citu par to, kā ir pareizāk, jo drošību vairo ne jau šie strīdi, to vairo darbi, kurus katrs pats pēc sava prāta paveicam ģimenē, pagalmā, skolā, pašvaldībā.
