Kad gaismā nāca oligarhu sarunas Rīdzenē, viens no ieguvumiem bija šeptmaņu loģikas atsegšana Rīgas domē, ko bīdīja toreizējais vicemērs buldozers Šlesers. Jāskatās, kur tik atlēks labums! Mērs Ušakovs tolaik šķita bikstāms puišelis, kura darbs ir labi izskatīties un netraucēt.
Šlesera domē nav, bet māceklis izaudzis. Citu pēc cita redzam pašvaldības projektus, kuru galvenā jēga šķiet naudas apgūšana. Tāds ir bēdīgi slavenais «kapu tramvajs», no kura miljonu apgūšanas pašvaldība neatteikties arī tagad, kad ABLV krahs liek nopietni apšaubīt Skanstes apkaimes vērienīgos attīstības plānus. Diemžēl tādas ir arī galvaspilsētas «dāvanas» Latvijas valsts simtgadē.
Gada sākumā bijušajā Ļeņina pieminekļa vietā par ceturtdaļmiljonu (!) uzstādītajai digitālo ekrānu arkai drīz pievienosies nākamais projekts par 135 tūkstošiem eiro — vēsturisku gadskaitļu tērauda instalācija senajā koku alejā pie Nacionālā teātra. Kāpēc uz simtgades rēķina Rīga vizuāli tā jāpiedrazo? Kāpēc jārok un jābetonē pie simtgadīgām saknēm? Tā nu gan būtu simboliska «dāvana» — lai izšeptētu kārtējo nodokļu naudas porciju, nobendēt autentisku simtgades vērtību! Negaidu, ka domes «biznesmeņiem» nodrebēs sirds, bet tiešām nesaprotu, kāpēc šādā «dāvanā» piedalās titulēti kultūras profesionāļi. Valsts simtgades svinībās apreibt no naudas — tā nav izdevušos svētku recepte.
