Sanācis tā, ka šonedēļ sarakstos ar Emanuelu Makronu un Olafu Šolcu. Tviterī, protams. Par karu. Neesmu sadomājusies, ka ietekmīgāko Eiropas valstu līderiem pēkšņi būs svarīgs latviešu žurnālistes viedoklis, bet man ir svarīgi to pateikt. Ka ir jādara daudz vairāk Ukrainas atbalstam.
Kamēr Makrons uzņēma Ķīnas kompartijas bosu Sji saulainajā Parīzē, tikmēr kancleru Šolcu pirmdien Rīgā sagaidīja triju Baltijas valstu premjerministres un lietus. Gluži vai simboliska zīme baltiešu asarām, kas jālej par drosmīgajiem ukraiņiem, kuri brīvības dēļ atdod savas dzīvības, kamēr Šolcs kavējas dot Taurus raķetes.
Lai gan publiski nekas to neapliecina, tomēr ceru, ka trīs Baltijas «dzelzs lēdiju» šarms un apņēmība būs iedvesmojusi kancleru kļūt dāsnākam. Vācija dara jau ļoti daudz. Francija krietni mazāk, kaut arī Makrons vismaz vārdos no Putina sejas glābēja pārvērties par niknu kaujas vanagu. Bet ir jāskatās uz rezultātu frontē, un tas ir nepielūdzams — viss līdz šim darītais nav pietiekams uzvarai. Tātad jādara vairāk.
