Kad rakstu šīs rindas, Atlantijas okeāna viņā krastā ir uzaususi prezidenta vēlēšanu diena. Kad jūs šo lasāt, Tramps un Harisa ir jau šķērsojuši sīvo sacensību finiša taisni, uzvarētājs (cerams) ir skaidrs, un pilsoņu karš ASV nav sācies.
Bet pagaidām mana WhatsApp lietotne zibina paziņojumus citu pēc cita — draugi dažādās pasaules malās satraukti grauž nagus un zīlē rezultātu. Kolēģei no Dienvidkorejas jautājums par ASV nākamā prezidenta apņēmību piegriezt skābekli diktatoram Putinam ir ļoti praktisks, kopš tūkstošiem Ziemeļkorejas karavīru jau ieradušies Krievijā karot pret Ukrainu. Viņu uztrauc, vai tie mēslu baloni, ko uz Seulu nemitīgi sūta Kims, var pārvērsties reālā apdraudējumā, ja diktatori sajutīs Rietumu demokrātijas saļodzīšanos? Tikmēr draudzene no Pārdaugavas atsūta feisbuka laikmetīgo mākslu — Brīvības statuja Ņujorkā ir piesēdusi uz postamenta, sūc aliņu no skārdenes un nervozi pīpē jau kādu simto cigareti.
