Pirms astoņiem gadiem, uzreiz pēc Latvenergo spices pēkšņās aizturēšanas, savā slejā rakstīju šādas rindas: «Kārlis Miķelsons ir inteliģents, kārtīgs saimnieks, kam patīk auto, vīns un rokmūzika. Viņš ir apcietināts aizdomās par naudas atmazgāšanu un mantkārīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. Līdz gaismai šajā stāstā vēl tālu, pagaidām spožums tikai no rokudzelžiem.» Tas bija žurnāla Ir divpadsmitais numurs.
Šonedēļ Ir iznāk jau 420. reizi, taču Latvenergo korupcijas sāgā gaisma tuneļa galā joprojām ir tālu. Pamatlietā tikko sākas pirmie soļi tiesā. Bet pirmie spriedumi, kas pieņemti no pamatlietas izdalītās epizodēs, liek sajusties kā Kafkas Procesā. Viens no galvenajiem figurantiem ir pieķerts ar naudas čupu bagāžniekā, kukuļu kasieris skrupulozi fiksējis katra centa kustību, izmeklēšanā ir audioieraksti, liecības un kaudze pierādījumu, tomēr... tie neesot bijuši kukuļi! Jo pirmās instances tiesa dīvainā kārtā secinājusi — kamēr Latvenergo bosi vadīja valsts uzņēmumu, viņi tomēr nebija valsts amatpersonas. Nākamās instances tiesa gan ir sākusi šo absurdu kliedēt.
