Solījumu pārpilnības rags iztukšots, vēlētāju balsis sadalītas, un dzīve atgriežas ierastajās sliedēs - lai nu ko, bet nule aizvadītajām pašvaldību vēlēšanām nevar pārmest negaidītus un satricinošus pārsteigumus.
Ja vien par tādu nesauc rekordzemo līdzdalību, kas visas Latvijas mērogā noslīdējusi zem 50% un kā ar pirkstu acī iebaksta - daudzi ir aizbraukuši, daudziem ir vienalga.
Latvijā valda klusējošs, promesošs vairākums. Vēlētāju reģistrs izrādās milzīga «mirušo dvēseļu» krātuve. Kļūst neomulīgi, jo neesam jau nekāda labklājīga un garlaicīga Rietumu demokrātija, kurā burtiskā un politiskā nozīmē aptaukojušies vēlētāji vairs nevīžo aizkāpt līdz iecirknim.
Toties tie, kas balso, var justies arvien ietekmīgāki. Redz, otrajā lielākajā Latvijas pilsētā Daugavpilī tikai trīs balsis izšķīrušas to, ka līdzšinējā mēra partija paliek aiz domes borta. Pilsētās, kuras esam ieraduši saukt par «lielām», pietiek ar dažiem tūkstošiem balsu, lai savās rokās iegūtu varas un naudas grožus. Un visbiežāk tie ilgstoši arī paliek vienās un tajās pašās rokās, jo pārmaiņu grūdienam pietrūkst vairākuma.
