Nesen skatoties vienu Oskaram nominēto filmu 127 stundas - par ekstrēmu piedzīvojumu baudītāju, - iestrēgu apcerē par liktenīgām sakritībām. Filmas varonis tādu piedzīvoja
Nevienam nepateicis, kurp dodas, viņš iegāzās kanjona plaisā, krītošs akmens piespieda viņa roku pie klints, un puisis vairākas diennaktis palika iesprostots šaurā bezizejā, ko uzlecošā saule sildīja tikai 15 minūtes dienā. Beidzās ūdens. Izmēģinājis visu iespējamo, viņš pēdīgi atzina, ka vienīgā izeja no slazda ir atstāt tajā roku, taču nabagam nebija pat kārtīga naža, ar ko to nogriezt. Un tad viņš saprata, ka liktenīgais akmens ir gaidījis tieši un tikai viņu, kopš paša un visas pasaules dzimšanas brīža.
Ir cilvēki, kuriem ir tādas kā gumijotas rokas, ko nekādi akmeņi nespēj pienaglot. Piemēram, ieņēmumu dienesta darbinieks Vladimirs Vaškevičs - redzēsim, vai nule nokritušais kukulis viņu šoreiz iesprostos.
