Nesen pamanīju paradoksālu statistiku. Jaunākajā Eirobarometra aptaujā 82% Latvijas pilsoņu atzīst, ka kopumā ir apmierināti ar savu dzīvi. Šajā rādītājā esam praktiski vienā līmenī ar vidējo rādītāju Eiropā — labklājības kontinentā ar dzīvi ir apmierināti 85%. Taču vienlaikus Latvijā tikai 41% pilsoņu situāciju valstī vērtē kā kopumā labu, bet vairākums jeb 55% to vērtē kā kopumā sliktu.
Dīvaini, vai ne? Kā mums pašiem viss var būt kārtībā, ja visapkārt viss ir slikti?
Šī sleja nav vieta, kur censties atšķetināt šo sociālpolitisko kalambūru, taču šādai domāšanai ir sekas, kuras atspoguļojas arī šajā žurnāla numurā.
No vienas puses, tajā atradīsit daudz spožu veiksmes stāstu. Uz vāka ir pazīstamais pavārs un restorānu dibinātājs Elmārs Tannis, kurš nu jau trīsdesmit gadus ar azartisku, asprātīgu enerģiju rosās pa Latvijas sabiedriskās ēdināšanas virtuvi. Lielā intervija ir ar kinoproducenti Alisi Ģelzi, kuras panākumu etalons ir sekmīga darbība Eiropas mērogā. Ašmaņu ģimene Liepājā izmantoja pandēmijas laiku, lai speciāli militāriem mērķiem radītu skrejriteņus, kurus ne tikai piegādā Ukrainai, bet tie ir pieprasīti arī citur pasaulē.
