NULL.
Riharda Bargā grāmata ir pierādījums maiguma un ironijas uzvarai pār agresīvo un netaisnīgo pasauli
Šo grāmatu es sāku lasīt pakistāņu kebabnīcā Dzirnavu ielā un nevarēju vien atrauties, kaut arī sterili baltā kastīte manā priekšā jau labu laiku bija tukša. Teksts plūda viegli, un ikdienišķo situāciju piebirdinājumi ar krāsainām detaļām veica uzdevumu, kurš atvēlēts labai un no kompleksiem risinājumiem atbrīvotai literatūrai: izklaidēja (pagurušu prātu) un bagātināja (uzskatus par mūsu šauro sabiedrību - to, kura saistīta ar kultūru). Bija jau diezgan vēls, un piepeši triviālās popmūzikas skaņas, kuras retu reizi bija iederīgas, jo papildināja smeldzīgi ironisko autora intonāciju tekstā, pārtrauca kāda iereibuša vīrieša asie pieprasījumi, lai personāls runātu krieviski. Viņa tonis kļuva proporcionāli asāks pakistāniešu jaunekļu mulsumam un centieniem izlīdzēties ar angļu valodas frāzēm. Palīdzējis nogludināt nesaprašanos, norādot uz nepieciešamo ēdiena tipu un apjomu, atgriezos savā vietā un sapratu, ka šis starpgadījums precīzi atbilst tai sajūtai, kura caurstrāvo Plikos rukšus. Proti, apbružātas un naidīgas pasaules vēršanos pret to, kurš par viņu gribētu domāt labāk, nekā viņa pelnījusi. Šī stāstu un pieredzējumu apkopojuma gadījumā - ne tikai grib, bet patiešām arī domā labāk.
