Italo Kalvīno romāna Ja reiz ziemas naktī ceļinieks postmodernie joki sola atjaunot lasīšanas brīnumu
Grāmata sākas ar uzrunu lasītājam, aicinot viņu sagatavoties Italo Kalvīno jaunā romāna Ja reiz ziemas naktī ceļinieks izbaudīšanai. Šis nav nekāds 19. gadsimta romāns, dārgo lasītāj, starp rindiņām mums saka autors ar postmodernista smaidu uz lūpām, es nepazudīšu neredzams aiz stāsta rindiņām, bet gan cieši turēšu tevi aiz rokas, vedot brīnumu pilnā ekskursijā pa literatūras iespēju tālākajiem nostūriem. Un tev atliks tikai paklausīt, uzticēties manai rakstnieka prasmei un godprātībai.
Pēc šīs sasveicināšanās šķietami sākas arī pats Ja reiz ziemas naktī ceļinieks. Bet, protams, autora spēles ar to nebeidzas. Rakstnieka Italo Kalvīno (1923—1985) romāns ir tikai viena no grāmatām, kuru romāna galvenais varonis Lasītājs iesāk, bet tādu vai citu iemeslu dēļ drīz vien nevar turpināt un pēc tam vairs nevar uziet, jo tā ir pārvērtusies citā grāmatā. Šie meklējumi liek viņam pazaudēt, atkal atrast (un tā vairākkārt) lasīšanas un tad arī visas literatūras jēgu. Jo — kas tad ir jebkurš stāsts, jautā Kalvīno, nu jau smaidīdams vēl divreiz platāk, ja ne falsifikācija, meli, kas sākas jau ar pirmo lapai veltīto vārdu. Taču tad viņš turpina — bet tieši šie meli arī ir vienīgā iespējamā patiesība, jo sevišķi apstākļos, kad tā nav citādi notverama vai pasakāma.
