Galvenā varoņa — tempļa mācekļa Midzoguči — lomā Uldis Siliņš (centrā). Foto — Matīss Markovskis.
Izrāde Zelta templis teātra Jaunajā zālē sniedz neparastu skatuvisku pieredzi
Lai pamatotu, ka jaunā režisora Henrija Arāja Zelta templis ir uzmanības vērta izrāde, šoreiz laikam jāraksta glosārijs par Japānas kultūru, nevis recenzija. To, kas ir dzenbudisms un koans, programmiņā aprakstījis teātris. Man atliek pastāstīt par rakstnieku Jukio Mišimu (1925—1970), buto un nežēlīgām alkām pēc skaistuma.
Jukio Mišimas darbi ir fascinējoši. Latvijas teātrī aktualitāti ieguva jau 90. gados ar Alvja Hermaņa pirmo reizi iestudēto Marķīzi de Sadu. Mišima savos darbos aplūko modernitātes krīzi, salīdzināms ar Eiropas teātra lielajiem provokatoriem Antonēnu Arto vai Žanu Ženē. Dzīvi viņš veidoja kā mākslas darbu tik pilnīgi, ka viņa vārdu (Mišima ir pseidonīms) pat biogrāfi piemin garāmejot. Lai izprastu Mišimas darbus, ļoti noder zināšanas par Frīdrihu Nīči un Fjodoru Dostojevski, un viņš ir kulta autors Rietumos. Bet arī ļoti japānisks rakstnieks, kuru dzimtenē uzlūkoja ar aizdomām viņa labējo uzskatu dēļ. Slavena ir pat Mišimas nāve — 1970. gadā pēc neveiksmīga valsts apvērsuma mēģinājuma viņš publiski veica rituālu pašnāvību.
