Kārļa Reijera spēlētais Marats vārda tiešā nozīmē ir nupat izšķīlies cālis — guļ čaumalā kā vannā, viss staipīga zaļganīga olas baltuma klāts. Foto — Agnese Zeltiņa.
Latvijas Nacionālā teātra izrāde Marats/Sads iesmej par politiku, patētiskām jūtām, veselo saprātu un nesniedz nekādas atbildes
Režisoru Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa iestudētais Marats/Sads ir izrāde, ko savai publikai ceļ priekšā trakonama iemītnieki. Pieņemu, ka lielai daļai Nacionālā teātra skatītāju šis uzvedums varētu būt tikpat mulsinoša trauma, kādu piedzīvotu, teiksim, makabrās britu grupas Tiger Lillies cienītāji (arī es), ja viņu priekšnesumā pēkšņi uzrastos kāds sirdsdziesmu izpildītājs.
Tīģerlilijas pieminu ļoti apzināti. Jo par izrādes atslēgu man kļuva tieši šā ekscentriskā trio estētika. Proti, balti mālētas sejas, kurās nevar nojaust mūziķu īstos vaibstus, virtuoza spēle uz jebkā, ar akordeonu sākot un zāģi beidzot, kā arī uzdrošināšanās par itin visu ironizēt, turklāt visplašākajā amplitūdā — no vieglas ķiķināšanas līdz sardoniskiem smiekliem un nāvīgām skumjām. Daudz kas no tā ir arī izrādē, akordeonus ieskaitot, un pat Edgara Mākena mūzikā saklausāmas pazīstamas atbalsis.
