Septiņi jauni cilvēki bija devušies uz pansionātu, lai tiktos ar tā iemītniekiem, un tagad par to stāsta, atsevišķās epizodēs attēlojot, cik neveikla bijusi šī saskarsme. Foto — Annemarija Gulbe
Jaunās teātra apvienības Esarte debijas izrāde Pēdējās stundas ir godīga. Tomēr godīgums nav mākslas kategorija
Maz kas ir nepatīkamāks par to, ja, atbildot uz dedzīgu jautājumu «Nu, kā?», par jaunu cilvēku kopdarbu ar nopūtu jāsaka: «Nekā.» Jauna teātra atklāšanai vajadzētu kļūt par notikumu, pārsteigumu, skandālu varbūt. Vai kaut ko no tā sniedza nule sevi pieteikusī režisora Elmāra Seņkova teātra kompānija Esarte?
Jā, noteikti, ja par šā jaunā mākslas organisma dzimšanu uzskatītu pavasarī izrādītos Kultūras akadēmijas leļļinieku kursa diplomdarbus, it īpaši Elmāra Seņkova iestudētās Medības un Nelabo roku Kārļa Krūmiņa režijā, tāpat kā vairākas objektu izrādes. Tajās bija ne tikai aizraujoša iepazīšanās ar jauniem, spējīgiem cilvēkiem, viņu prasmi izturēties pret lietu — objektu vai lelli — kā personību, bet arī uzdrošināšanās runāt par apšaubāmo, ne tikai neslēpt, bet tieši otrādi — drusku pat demonstrēt savu attieksmi pret to, kas viņiem šķita apšaubāms vai novecojis, teiksim, dažādas morāles normas.
