Artis Ostups. Patiesība. Neputns, 2025.
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 4
Pavasarī iznāca Arta Ostupa piektais dzejkrājums Patiesība. Uz tā tumšzilajiem vākiem zem nosaukuma izkārtotās līnijas atgādina grafiskas soneta formā veidota dzejoļa aprises (grāmatas māksliniece Anta Pence). Noformējums man asociējas ar Martina Heidegera rakstu izlases Pieci raksti par patiesību un «humānismu» (2023) vāku. Savukārt krājumā, gluži kā zemsvītras piezīmes zem līnijas, šķirti no virsrakstiem, dus smalkā drukā iespiesti četrdesmit dzejoļi (viens no tiem — dzejas cikls). Katra dzejoļa pirmajai rindai līdzās kreisajā malā pievienotais lappuses numurs vienlaikus pārtop par zemsvītras piezīmes numuru, tādējādi dzejolim vizuāli piemīt domas (virsraksta) paskaidrojuma, papildinājuma funkcija.
Dažkārt virsraksti it kā piešķir ietērpu apziņas plūsmā veidotajam dzejolim, jo ietver atslēgas vārdus un atsauces, piemēram, krājumā ir divi atsevišķi dzejoļi ar vienādu nosaukumu Ars poetica (22, 41). Vienā no šiem dzejoļiem lasāms grāmatas nosaukumā izmantotais vārds: «Šodien es stāvu stiklotas upes krastā un ļauju saulei darīt savu darbu — / pierakstīt garāmgājēju ēnas, kamēr manas acis pierod pie patiesības» (41). Varbūt saules un gaismas (atklātības) tēls ir ekvivalents patiesībai, kas īpaši intensificējas, kad, lūkojoties kādā fotogrāfijā, kurā portretēts (pusaugu?) cilvēks ar roku aizsegtām acīm, izskan spriedums — «jo esmu par jaunu gaismai» (41).
