Aktieri Edgars Samītis (pa kreisi) un Andris Keišs izrādē Noziegums/sods.
Par laimi, Jaunais Rīgas teātris nesagādā nepatīkamus pārsteigumus. Pārliecinoša un eleganta Māras Ķimeles režija, izcila aktieru meistarība, viena teātra vakara laikā pārtopot un mainoties
Nezinu, vai Fjodors Dostojevskis bija plānojis, ka auditorijai būtu jāsmejas, uz skatuves parādoties Svidrigailovam - muižas meiteņu biedam un sievas indētājam - tikai tāpēc vien, ka Andris Keišs, izrādās, var būt arī blonds. Tikai pēc tam ieraugām, cik šodienīgi un atpazīstami viņš interpretē šo tēlu. Vai jāsmejas tāpēc, ka slepkavas ļaunākos murgus, izrādās, ar kādas baltas, vēmekļiem līdzīgas masas palīdzību var atainot tik naturāli (smieklīgi)... Tomēr šīs it kā ārišķības tiek pilnīgi līdzsvarotas ar Katerinas Ivanovnas izmisuma ārprāta attēlojumu ar trim maziem bērniem lindrakos vai Raskoļņikova mātes vēstules lasījumu (viss Gunas Zariņas interpretācijā), tāpat mātes (šoreiz Keišs) un dēla (Edgars Samītis) dialogu pirms Raskoļņikova došanās uz policiju atzīties slepkavībā, vai Svidrigailova (Keišs) un Duņas (Jana Čivžele) pēdējo, neviltotu dvēseles sāpju pilno sarunu.
