Jāņa Bertolda seniora lomā Juris Lisners. Foto — Kristaps Kalns.
Nacionālā teātra Bezkaunīgais vecis ir izrāde par spēju saprasties un attiecību dinamiku ģimenē
Sākšu ar svarīgāko. Gata Šmita Bezkaunīgais vecis, kas nule pirmizrādīts Latvijas Nacionālajā teātrī, nav Mihaila Kublinska 1990. gadā turpat veidotā slavenā iestudējuma dvīnis. Veco izrādi teātra ilggadējie skatītāji atceras ar mīlestību, un fakts, ka senā dziesma ieskanas citās skaņās, var nepatīkami izraut no nostalģiskās jūsmas. Iztēles ausīm dzirdu protestus, ka šis nav Anšlavs Eglītis, bet te nu jums jātic man uz vārda — Šmita versija ir ne tikai laikmetīgāka, bet, šķiet, arī pret pirmavotu — Anšlava Eglīša romānu — uzmanīgāka.
Justīnes Kļavas dramatizējumā Eglīša Bezkaunīgie veči gan pārtapuši par vienu «veci», bet meti saglabājas nemainīgi un viltīgi samudžināti. Jānis Bertolds seniors, kas emigrācijā uzaudzinājis dēlu, uzcēlis māju un to visu paveicis bez parādiem, pirmo reizi dzīvē sacēlies pret sievas Zuzannas autoritāti. Lādei, ko atzīst par nemodernu, bet ko Jānis savām rokām meistarojis Eslingenē, būs stāvēt goda vietā! Ģimene norausta plecus, atstāj tiepīgo vectētiņu mājās un aizbrauc uz jūrmalu. Tā izrādās liktenīga kļūda, kas paver iespēju Bertoldam senioram izlauzties brīvībā — pensionārs atjauno pazīšanos ar jaunības biedriem un sāk pieprasīt jaunas drēbes, brilles un pat puspensiju paša vajadzībām.
