Šāds skats paveras no augstākās topošās Rīgas dzīvojamās mājas — Z–Towers Ziemeļu torņa 30.stāva apartamentiem. Tālumā aiz Pārdaugavas zaļā deķa redz ne tikai jūru, bet pat Jūrmalas sanatoriju augstceltnes. Par spīti blokmājām un lielveikaliem, lielceļiem un debesskrāpjiem, Pārdaugava vienmēr bijusi «mazā zaļā Rīga». Lielās Rīgas pārupes dārzs. Mājas te ir zemākas un šķietami necilākas, ielas — šaurākas un šķībākas, toties pagalmi zaļāki un koki kuplāki. Tieši no Pārdaugavā neiederīgajiem debesskrāpjiem šo idilli redz vislabāk. Par spīti.
Par un pret - režisores Dzintras Gekas jauno filmu Stacija Latvieši 1937 par latviešu iznīcināšanu Padomju Savienībā vērtē universitātes studenti
Dzintras Gekas vārds rada pārliecību, ka filma nebūs tikai dokumentāls vēstures pārstāsts, bet tajā būs gan latviešu tautas sāpe par nodarīto netaisnību, gan cerība, ka patriotisms nav zudis. Pierunāju mammu, kura dzimusi Vorkutā, noskatīties to kopā ar mani. Šoreiz «nav laika, jātaisa vakariņas» nebija arguments, lai es piekāptos.
Skatoties Staciju, nepamet neizsakāma žēluma sajūta un neizpratne, kādēļ 1937. un 1938.gadā Krievijā tika nogalināti tik daudzi nevainīgi cilvēki, ne tikai latvieši, bet arī krievi, igauņi un citi. Filma atbildi nesniedz, tikai rāda faktus - «1938.gada 3.februārī nošāva 258 cilvēkus, no tiem 229 latviešus», «iznīcināta latviešu izglītības biedrība Prometejs» u.tml. Stacijas galvenā vērtība - nenosodīt un nepamācīt, bet likt domāt! Saprast, ka tā ir padomju ideoloģija, kas ļāva nesodīti iznīcināt cilvēkus.
