Melnais piens: socioloģisks skatījums uz Jaunā Rīgas teātra izrādi
Teksts uz ieejas biļetes sludina stereotipu: «...kad pēdējā latviešu vecmāmiņa būs atdevusi savu pēdējo govi, īstā Latvija būs aizgājusi pagātnē.» Stereotipiska, didaktiska, gandrīz mazohistiska ir visa izrāde. Tās ideoloģija ir Latvijas stāsta beigas, bet tehnika - beigu akords, neizstāstot visu stāstu. Izrādes problēma ir vienpusība un uzspiešana. Pēc dažām minūtēm vecu sievu balsu manas smadzenes sāk pārcilāt alternatīvus risinājumus - lauksaimnieku agrīnās pensionēšanās shēma, alternatīvā aprūpe mājās, vientuļnieku uzticības tālrunis, partnerības... Uz katru nopūtu dzīvē ir atbilde, bet teātris slīgst bezcerībā. Vai to skaidrot ar gerontofīliju (vecuma mīlēšanu)? Gremdēšanos vecuma valstības nīcīgumā? Skaidrs, ka, tikai no vecuma skatupunkta raugoties, dzīve šķiet bezcerīga.
