No kreisās: Dace Eversa — Melnā Jātniece, Zane Leimane — Maziņais. Foto — Matīss Markovskis.
Par karu var stāstīt no upuru vai izdzīvotāju viedokļa. Valmieras teātra izrādes Meža meitas režisors Mārtiņš Eihe, cerams, izvēlējies otro iespēju
Mārtiņa Eihes iestudējumus bieži vien ir grūti analizēt kā mākslas faktu. Gan Mana māsa Dailes teātrī (izrāde par garīgi atpalikuša cilvēka vietu un iespējām mūsdienu Latvijā), gan Taņas dzimšanas diena (Ģertrūdes ielas teātrī sarīkota «jubileja» ar ķilavmaizītēm un neprognozējamām ciemiņu runām) ir radītas, lai veiktu pētījumu vai modelētu noteiktu situāciju, kurā mēs, skatītāji, esam līdzdalībnieki, nevis vērotāji. Sociālais vai politiskais mērķis ir nesalīdzināmi svarīgāks par, sacīsim tā, estētiskām lietām.
Folkloras pētnieces un rakstnieces Sanitas Reinsones grāmata Meža meitas, kas ir Valmieras uzveduma pamatā, ir apbrīnojama: divpadsmit sieviešu likteņi, ko viņas pašas izstāstījušas, ne gribēdamas, ne prazdamas radīt metaforas, tālu pārsniedz dokumentālu stāstu līmeni. Maigi un iejūtīgi iztaujātas (varu tikai iedomāties, kādu iekšēju spēku vajadzēja, lai iedibinātu tik personisku, pat intīmu saskarsmi un panāktu augsto uzticēšanās un atklātības pakāpi) sievietes, kas jau pārkāpušas deviņdesmit gadu slieksni, atskatās uz savu jaunību, kas pēckara gados pavadīta Kurzemes vai Latgales mežos. Pašos spēka un dziņu laikos viņas izslēgtas no normālas dzīves. Bet — un par to domāt ir vēl sāpīgāk — arī nenormālos apstākļos mīlēja, gaidīja, palīdzēja, radīja bērnus. Lasot šos vienkāršiem vārdiem izteiktos stāstus, mani burtiski satricināja, cik tuvu blakus ir uzticēšanās un nodevība, un sapratne, ar kādu viņas pieņem un piedod, ka tas, kurš nonācis čekistu rokās, nodos, jo zina cilvēka iespēju robežas un sāpju slieksni.
