Štepānkas Pučālkovas (lomā arī Laura Grecka) tēlotās Mūzas un Niklausa pārvēršana par kaķi ir rotaļīgs režijas žests. Hofmanis — Džordžo Berrudži. Foto — Agnese Zeltiņa
Jaunākajā operizrādē Hofmaņa stāsti režisors Aiks Karapetjans atteicies no romantizēšanas un mistikas
Mūzika aizskalo visu un klājas pāri visam. Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstu melodijas iestudējuma muzikālā vadītāja Frederika Šaslēna interpretācijā ir tik skaistas, ka droši vien spētu samierināt ar viskrasāko režisorisko risinājumu. Taču jaunākajā Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumā nekādu īpaši radikālu un izaicinošu pārveidojumu nemaz nav.
Svarīgākais Aika Karapetjana režijas lēmums ir atteikšanās no jebkādas «hofmaniādes». Ofenbaha operas titulvaronis šajā interpretācijā, iespējams, varētu būt arī dzejnieks, taču noteikti ne jau nu slavenais un noslēpumainais Ernsts Teodors Amadejs Hofmanis. Pēc režisora izteikumiem presē, viņš ir mākslas kolekcionārs, bet būtībā ikviens no mums, tāds viduslaiku mistēriju Jedermann — jebkurš, cilvēks vulgaris. Ne vīna gars, ne opija tvaiki, bet paša izsīkums un garlaicība liek Hofmanim — mūsu laikabiedram — klejot iedomu pasaulēs.
