Noras Ikstenas jaunais romāns - piemineklis mātes un vecmāmiņas paaudzēm
Ar šādu pārfrāzētu raksturojumu gribas sākt impresiju par Noras Ikstenas grāmatu Mātes piens, kas ir piektais nupat klajā laistais darbs vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Četrās iepriekš izdotajās grāmatās bija atspoguļots laikmets, kuru varam tikai iztēloties - 20.gadsimta pirmās divas desmitgades un 30.-40.gadu mija -, savukārt Ikstenas romānā aptverto laika periodu - no 1945. līdz 1989. gadam - piedzīvojusi būtiska mūsdienu Latvijas iedzīvotāju daļa.
Rakstīt par realitāti, kas teksta autorei zināma no pašas pieredzes, ir gan viegli, gan riskanti. Šo darbu rakstniece lielā mērā balstījusi autobiogrāfiskos faktos un motīvos no savas dzimtas vēstures, jo īpaši šķetinot dubulto «mātes un meitas» attiecību mezglu laikmeta diktētu apstākļu fonā. Laika ritējums ļāvis pieredzi un sāpes psiholoģiski pārstrādāt un romānā izstāstīt jau saturiski nobrieduša, koncentrēta vēstījuma formā. Ikstenas prozai parasti iezīmīgs bijis visai plašs epitetu lietojums, vārdu kruzuļu darinājumi - šajā darbā valoda ir askētiska, radot skaidru, noteiktu domas telpu un skanējumu. Viss liekais atmests, atstāts tikai būtiskais - tas, ko nebija iespējams nepateikt.
