Ivars Puga pārtop visos Daukas sastaptajos vīros, arī nežēlīgajā Zvīnī. Foto — Kaspars Zborovskis.
Jaunā režisora Jurģa Lūša izrāde Nacionālajā teātrī ir priecīgu pārsteigumu pilna
Tas ir tīrs prieks — Nacionālā teātra Jaunajā zālē nepilnas pusotras stundas garumā sekot trim aktieriem izziņas ceļā, lai atbildētu uz Daukas lielajiem jautājumiem. Prieks par viņu prieku sadarbojoties, uzķerot otru vēl pirms klupiena, precīzi piespēlējot «bumbiņu», uztverot skatienu vai mājienu — visi trīs profesionāli augstvērtīgi rotaļājas, un nav starp viņiem pieredzes bagāto un zaļknābju. Ir darba biedri. Izrādes Dullais Dauka patīkamie pārsteigumi izauguši no kopības un uzticēšanās. Un šādas atmosfēras radīšana vien būtu liels nopelns jaunam režisoram. Taču Jurģis Lūsis ir paveicis vairāk.
Režisors ir arī dramatizējuma autors, un izrādās, ka Sudrabu Edžus stāsts neko nezaudē no gara, ja «burti» attiecas ne tikai uz sarakstīšanas, bet arī uz izrādes spēlēšanas laiku. Stāsta kodolu — puiku, kuru burtiski spridzina izziņas kāre un vēlēšanās izprast pasaules uzbūvi un lielos noslēpumus — Jurģis Lūsis saudzīgi izpreparējis, izveidojis no tā savdabīgu atoma modeli un to savukārt palaidis mūsdienu pētnieciskās domas universā. Tur bezgalībā viņi tagad riņķo — Dauka kā spoža gaismiņa, pasaules uzbūves neatrisinātās mīklas un izziņas nebeidzamība. Un vēl arī katram pētniekam pazīstamās šaubas, jo atklājums ir tikai mirklis, kuru apstrīd jau nākamais. Nekā citādi kā ar šīm nekonkrētajām redzes gleznām nespēju aprakstīt iespaidu par izrādes ļoti strikto un vienlaikus netveramo iekšējo uzbūvi.
