Atvadu hronikas: ziemas laikmeta dzeja

  • Līvija Baumane-Andrejevska
  • 25.02.2021
  • Domuzīme
Agnese Rutkēviča. Vietām cilvēki. Jāņa Rozes apgāds, 2020.

Agnese Rutkēviča. Vietām cilvēki. Jāņa Rozes apgāds, 2020.

Lasot dzejnieces Agneses Rutkēvičas jauno dzejas krājumu Vietām cilvēki, nāk prātā filmas Zemes raudas (The Weeping Meadow, 2004) vizualitāte — sēri cilvēki, tumšās drānās tērpti, pelēku ūdeņu klaidi un uzplūdi, cilvēki laivās. Dzejoļos ierakstīta nemitīga prombūtne; dīvaini esamības starpstāvokļi pēc uzmošanās vai agrā rītā, kad nakts vēl īsti nav atkāpusies. Dzejas grāmatu papildina vairākas lakoniskas, melnbaltas grafikas, ko darinājusi māksliniece Evelīna Andžāne.

Debijas krājumā Jaunā Vāgnera klusēšana (2012, ar pseidonīmu Anna Foma) Rutkēviča lirisko «es» veidojusi kā izsmalcinātu, brīžam taedium vitae pārņemtu, 19. gadsimta garam tuvu dvēseli, bālu, gudru aristokrāti, kura dienas vada puskrēslā grimstošās telpās augstiem griestiem vai muižas bibliotēkā, kas viegli smaržo pēc putekļiem un seniem sējumiem. Pirmā krājuma dzejoļi ir kā antikvariāts, kā pieblīvēta un raiba galerija, kur pie vienas sienas karājas, piemēram, Ivana Kramskoja glezna Nezināmā (1883), bet turpat blakus — kāds Pablo Pikaso darbs, melnbaltas, neskaidras fotogrāfijas un svētbildes.

Jaunākajā žurnālā

Viss ir tikai situācija

Baltijas valstīm «labākais scenārijs šim laikam ir saspringts un bažu pilns miers», teic Reins Rauds. Foto — Andrass Kralla

Tekstu banka

Ilustrācija — Pexels