Sagrābuši augļotāju žīdu (Arnolds Osis), Albērs (Kārlis Arnolds Avots, no kreisās) un Ivans (Eduards Johansons), kaislīgā tango «izdanco» no viņa vajadzīgo devu, bet pašu nožņaudz. FOTO — Matīss Markovskis.
Sergejs Ščipicins, režisors no Sanktpēterburgas, Valmieras teātrī iestudējis Aleksandra Puškina Mazās traģēdijas, kā pirmajā brīdī liekas, bez mazākās pietātes. Bet kam tā arī būtu vajadzīga, ja šī dzeja ir asinīs un kā citāts tiek lietota ikdienā, pat neapzinoties, ka runāts «dzejnieka vārdiem». Bērni Krievijā uzaugot ar Puškinu, programmiņā raksta režisors. Grūtākais esot tikt vaļā no skolā uztieptā glancētā tēla un atcerēties, ka Puškins ir duelējies, runājis riebeklības un vispār ne tuvu nav bijis tikai apskaidrots «mūzu dēls». No glancētā tēla nav ne smakas, bet paradoksālā kārtā valmieriešu rokmūzikas tracinātajā, eksplozīvajā un ņirdzīgajā izrādē ir saglabāts «mūzu dēls» un — bijība pret talantu kā Dieva dāvanu.
