Ezeriņš.
Šis nav mēģinājums izcelt labāko, sarežģītāko vai teātra procesam būtiskāko aizvadītajā sezonā. Esmu apkopojusi piecus darbus, kas iespiedušies atmiņā. Atlases kritērijs - mazliet brīnuma.
1. Ezeriņš
Bieži vien teātra notikumi ir iepriekš izskaitļojami - materiāls, aktieri, režisors ļauj prognozēt, vai izrāde radīs interesi. Režisora Elmāra Seņkova Ezeriņš Nacionālā teātra Aktieru zālē šajā ziņā ir izņēmums. Pirmizrāde piezagās klusi, pat nesot līdzi zināmu mulsumu, jo - ko gan iespējams secināt no tāda nosaukuma? Pēc izrādes gan nekāda mulsuma nav.
Jānis Ezeriņš, kura stāstus Seņkovs iestudējis, ir man personiski tuvs autors, tāpēc teksta spožais, asi ironiskais stils, kas apvienojas ar pārsteidzoši gaišu skatījumu uz pasauli, nebija pārsteigums. Pārsteidza tas, cik smalki Seņkovs ar materiālu strādājis - viegli, bet neaizmirstot, ka teksts (tāpat kā dzīve, par ko tas stāsta) tikai izliekas vienkāršs.
