2017_09_dsc_1560.png
Ingas Gailes romāns Stikli - protests pret ulmaņlaiku slavinājumu
Jauni Straumēni, kuros būtu slavināta patriarhāli dievišķā pasaules kārtība latviešu zemnieka ģimenē, nav tapuši, un no rakstnieces ar tik kaismīgu temperamentu to nemaz nevarētu sagaidīt. Taču nav radīta arī kāda jauna, pārliecinoša paradigma par nereti piesauktajiem Latvijas «zelta» jeb ulmaņlaikiem - tāda prasītu dziļāku vēstures kopainas tveršanu un tālaika sociālo procesu pārzināšanu, kas būtu sarežģīts uzdevums pat ļoti pieredzējušam prozistam.
Dzejnieces un dramaturģes Ingas Gailes debijas romānā Stikli darbība risinās 1937.-1939. gadā. Izceļot 1934. gada 15. maija vadonības ideoloģijā vietu radušo eigēniku jeb «iedzimtības higiēnu» un balansējot starp «ziepju operas» elementiem un cilvēktiesību aizsargāšanas patosu romānā pret «labo mierlaiku» mītu drīzāk izvēlēts sparīgs protests. Tā pamatā gan likts visai samākslots uzstādījums, ko pati autore definējusi šādi: «Stiklos valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauno, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.» Uz grāmatas pēdējā vāka daudzsološi bilsts, ka romānā atklāta Ulmaņa režīma laika slēptā puse - «sabiedrībā valdošā attieksme pret seksualitāti un garīgi slimiem cilvēkiem, viņu spēju mīlēt un radīt bērnus, un valsts vēlmi attīstības labā ar eigēnikas palīdzību sabiedrību dalīt labajos, stiprajos un mazvērtīgākajos cilvēkos».
