Romāns Zem klajas debess ir skaudrs pieaugšanas stāsts bez morāles
Lai gan spāņu rakstnieka Hesusa Karrasko romāns sauli piesauc bieži jo bieži, kā jau pienākas tuksnesī norisošam stāstam, tās gaisma šeit nav maiga vai patīkama. Tā ir tikpat asa, kaltējoša, iznīcinoša kā visa stāsta pasaule. Nav nekāda nejaušība, ka grāmatas noslēgumā galvenais varonis — no dzimtā Spānijas ciemata aizbēdzis bezvārda zēns — nespēj pabeigt tēvreizi, jo «lūgšana iestrēgst lūpās». Viņa dzīvē nav vietas Dieva žēlastībai.
Tā šajā romānā šķiet atrodama tikai vecajā kazu ganā, kurš grāmatas sākumdaļā pieņem zēnu, neko nejautādams par viņa pagātni vai māju pamešanas iemesliem. Viņi vispār tikpat kā nesarunājas — gans lielākoties iztiek ar atsevišķiem vārdiem vai roku kustībām, lai ierādītu bēglim, kā slaukt kazas un paveikt citus izdzīvošanai vajadzīgos darbus. Tomēr viņam ir Bībele, kura tiek regulāri pāršķirstīta, un ir arī patiesa cilvēkmīlestība, kas liek sargāt zēnu, kad vajātāji viņus atrod un mēģina no gana izspiest atbildes ar pātagas palīdzību.
