Gleznotāja Frančeska Kirke izkārtojusi savas mātes Večellas Varslavānes radošā mūža liecinājumus — te ir laika upē nogrimušu izrāžu tērpi un kostīmu skices, cepures un lelles, un sajūtas. Foto — Valters Poļakovs
Uz Večellas Varslavānes izstādi Eduarda Smiļģa Teātra muzejā jādodas kā uz nesteidzīgu bijušu sajūtu restaurēšanu
Izstādē Večella Varslavāne. Kostīmi. 50 gadi teātrī gleznotāja Frančeska Kirke izkārtojusi savas mātes radošā mūža liecinājumus — te ir laika upē nogrimušu izrāžu tērpi, kostīmu skices, cepures, lelles no Jaunā Rīgas teātra sākuma gadu Kaijas un filma. Uz šejieni jānāk ar apzinātu vēlmi atgriezties jau aizritējušā savas dzīves posmā, lai samtaini tumšpelēkās sienās ļautos brīvai, pārdomu un atmiņu pilnai laika pavadīšanai, jo bez aktīvas līdzdalības te neiztikt.
Kopēja radīšana
Mākslinieces personības zīmogs te uzlikts it visam, tas jūtams kontrastos, kuri pieteikti jau izstādes plakātā — sieviete ar lepni paceltu galvu, tērpusies trenčmētelī, kuram viena puse balta, otra — melna. Cits kontrasts ir starp klusajiem, manekeniem uzvilktajiem kostīmiem un to piepildīto, kaislīgo dzīvi izrādēs, par ko atgādina ekrānā redzamie fragmenti no Marķīzes de Sadas vai Doriana Greja, Kaijas un Vilkumuižas jaunkundzēm JRT, no Jaunības putna ar saldo balsi, Skroderdienām Silmačos un Karaļa Līra Nacionālajā teātrī un daudziem citiem uzvedumiem
