Evija Trifanova, LETA
Intervija ar ārlietu ministru Aivi Roni
Jūs esat diplomātijai neierasti asā valodā paziņojis, ka Zviedrijai pēc tās banku veicinātās krīzes Latvijā vajadzētu izrādīt lielāku solidaritāti ekonomikas atjaunošanā. Nostādījāt zviedrus iepretim labajiem amerikāņiem, piesaucāt karaļa Kārļa XII nodevību. Kāpēc esat pieteicis karu Zviedrijai?
Metaforu izvēle vienmēr ir ļoti individuāla cilvēkiem, kas publiski izsakās. Nekādā gadījumā tas nav kara pieteikums, esmu pārliecināts, zviedri to arī tā nav uztvēruši.
Jau esmu stāstījis, ka esmu kuldīdznieks, un mūs - visus Kuldīgas bērnus - veda rādīt Kārļa XII lādi, kuru viņš bija patukšojis. Mums mēģināja divdomīgi iedot Kuldīgas vēsturisko perspektīvu, ka bez Maskavas ir bijusi cita galvaspilsēta vai cits karalis. Bet tā tukšā lāde palikusi kā tāds Kuldīgas izlaupīšanas simbols.
Mums ar zviedriem vēsturē ir visādi gājis, kā ar visiem kaimiņiem mums ir 1000 gadu vēsture. Ir bijusi vikingu un kuršu kultūras un ekonomiskā sadarbība, nodedzinot vienam otra ciematus un aplaupot. Latvijas teritorija ir bijusi zem Zviedrijas troņa, zviedri daudz ko ir izdarījuši vēsturē, atvieglojot latviešu stāvokli zem vācu baroniem. Tas viss ir bijis. Tad nāca 1940.gads ar visu to, kas notika, arī mūsu pilsoņu deportāciju uz Padomju Savienību, atdošanu Staļina režīmam un pilnīgiem atsvešinātības gadiem mūsu okupācijas laikā. Un tad, pārsteidzoši priekš mums, nāca romantisms, zviedru iesaistīšanās 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā, sava veida simboliska un atvainošanās par to laiku. Gan arī pēc tam Karla Bilta valdības iesaistīšanās mūsu ārpolitisko jautājumos, iesaistīšanās Krievijas karaspēka izvešanas procesā. Man likās, ka mēs pagātni esam aizvēruši un tā nav dienaskārtībā. Un tā arī ir. Bet ja prasāt, kāpēc komentāri bija tik asi, man jāpiemin vēsturiskais aspekts mūsu pašreizējām attiecībām ar Zviedriju.
Ienāca zviedru bankas, par ko mēs ļoti priecājāmies, jo tie bija pirmie Rietumu strazdi mūsu ekonomikā, kas cēla interesi par mums starptautisko investoru acīs un konkurence palīdzēja labāk darboties arī vietējām un Austrumu kapitāla bankām.
Bet problēma bija, kā man tagad šķiet, ka regulatori Latvijā un Zviedrijā nebija savu pienākumu augstumos. Mēs zinām, ka Zviedrijas parlaments savu regulatoru ir kritizējis, ir bijusi apstākļu izmeklēšana. Mēs to neesam darījuši no savas puses šeit Latvijā. Man šķiet, būtu bijis pareizi, ka divu valstu parlamenti izveidotu kopīgu komisiju, vēl jo vairāk tāpēc, ka zviedriem jau ir bijusi līdzīga nepatīkama pieredze 90.gadu sākumā.
Protams, jāmin arī mūsu valdības nepareizā nodokļu politika, vispār ekonomikas politika, kad parādījās lētie resursi, kas nekontrolētā veidā bija pieejami. Šie resursi aizgāja patēriņam un nekustamajam īpašumam, ļoti maz aizgāja ilgtspējīgai ilgtermiņa industrijas, pakalpojumu vai infrastruktūras attīstībai. Problēma bija arī tā, ka zviedru bankām līdzi neienāca zviedru industrija, kas radītu šeit darba vietas cilvēkiem, kuri tad varētu būt šo zviedru banku klienti. To kā risku vajadzēja saskatīt abu valstu valdībām un arī finanšu sektoram. Tas netika izdarīts.
Zviedrija pa šo laiku vienalga mums bija ģeopolitiski ļoti tuva un svarīga valsts, zviedri atbalstīja mūsu integrāciju ES, lai gan viņiem nav īpaši daudz teikšanas pār NATO, arī to atbalstīja. Bet mani ļoti pārsteidza šīs Zviedrijas valdības izvēlētā politika pret Latvijas un Baltijas ekonomisko krīzi, kas arī noteica manu metaforu izvēli. Paldies, ka Zviedrija saorganizēja starptautisko palīdzību, Starptautisko Valūtas fondu (SVF) , jo pieļauju, ka mūsu valdība vairs īsti nebija spējīga to darīt. Kaut gan te varbūt arī tika pieļauta kļūda, jo pirmoreiz vēsturē ES iekšienē tik spēcīgi ienāk ārējs spēlētājs - SVF - un nevis ES pašu spēkiem risina vienas ES dalībvalsts vai reģiona problēmu. Man ir saprotami tie iemesli, kāpēc, tai skaitā zviedri, tā domāja, [viņi ] īsti neticēja mūsu spējām izdomāt pareizu izeju no ekonomiskās krīzes un disciplinētībai. SVF noteiktais risinājums vienā veidā, ar budžeta samazinājumiem, bija piedāvājums, ko uzreiz paņemt. Protams, vēl situācija ES. Noteikti var atrast izskaidrojumu, bet nu pirmo reizi modernās ES vēsturē tika piesaistīts viens ārējs spēlētājs.
Zviedri arī bija ļoti aizņemti, atcerēsimies, kas notika Stokholmas biržā ar zviedru banku akcijām un valūtas kursu svārstībām. Viņiem vispirms bija jārūpējas par savu ekonomisko drošību. Taču, kad situācija bija stabilizējusies, man šķiet, viņi par mums vienkārši aizmirsa. Vismaz finanšu ministrs un Zviedrijas premjers.
Jau mūsu iepriekšējais ārlietu ministrs bija uzrunājis zviedrus, ka būtu nepieciešama īpaša starpvaldību darba grupa, kas strādātu pie investīciju piesaistes un darba vietu radīšanas, pie tam abpusēji, jo Latvijā ir cilvēki, kas joprojām būtu ieinteresēti investēt Zviedrijā un runāt par lielāku integrāciju. No Zviedrijas puses bija klusums, un tāds ir joprojām. Es personīgi vairākas reizes esmu uzrunājis Zviedrijas amatpersonas, nekādas atbildes nav.
