Foto: Raitis Plauks, F64
Barikāžu laiks ir īstā reize, kad atgādināt, ka Latvijā arvien ir cilvēki, kuri pavisam oficiāli skaitās traki, jo nepiekrita komunistu ideoloģijai un iebilda pret padomju režīmu. Tāpēc ka bija uzdrošinājušies savus uzskatus publiski paust ilgi pirms Atmodas un barikādēm.
Alfrēds Rubiks, kas turpina murgot par padomju sistēmas pārākumu un par gaidāmo komunisma uzvaru visā pasaulē, pārstāv Latviju Eiropas Parlamentā un pat drīkst vadīt automašīnu. Bet vairākiem desmitiem cilvēku, kuri okupācijas laikos uzdrošinājās publiski iebilst pret viņa tolaik pārstāvēto varu, joprojām ir spēkā psihiski slimo diagnozes, piemēram, "paranojālās formas šizofrēnija" - murgi un fantāzijas par realitātē neeksistējošām lietām.
Uzskatīt, ka Latvijas okupācija bija "atbrīvošana", ir pieņemami. Rakstīt avīzēs un stāstīt televīzijā, ka padomju laikos Latvijā bijis ekonomisks uzplaukums un labklājība, demokrātiskā Latvijā ir pat kaut kādā ziņā stilīgi, jo nozīmē paust ekstravagantu, no vairākuma atšķirīgu viedokli. Bet tiem nedaudzajiem, kuri pret šādu viedokli publiski iebilda okupācijas laikā un par to tika iespundēti un zāļoti psihiatriskajās slimnīcās, arī šodien liegta iespēja strādāt virknē profesiju, nemaz nerunājot par auto vadīšanu.
