Foto; Ieva Čīka, LETA
Novads satuvinās, lai atgūtos pēc traģēdijas
Ienākot Staicelē, spēcīgāko iespaidu sākumā rada klusums. Tikai dažviet pie mājām kāds darbojas ar sniega lāpstu, bet pie veikaliem un mašīnām reizēm var samanīt nelielu cilvēku pudurīti. Taču pat viņu balsis šķiet pieklusinātas, turklāt nedzird ne bērnus, ne pusaudžus, kuru sasaukšanās gādā par dzīvību netālās Alojas gaisā. Sajūtu izskaidro ne vien aukstums, bet arī sēru lentītēm papildinātie karogi pie namu sienām. Esmu te ieradies meitas noslepkavotās mātes un viņas dēla bēru dienā.
Staiceliešu sarunās ar savējiem jūtams siltums, bet svešinieki tiek atgrūsti. Laikam jau pārāk daudz šajās dienās viņu te bijis. Īsti nezinu, pie kuriem pats esmu pieskaitāms. Uzaugu netālajā Ungurpils ciemā, taču seja nepilno desmit prombūtnes gadu laikā droši vien mainījusies tiktāl, ka pat nedaudzie palikušie tāspuses paziņas diez vai uzreiz pazītu. Bērinieki pie autobusa uz jautājumiem atbild vienzilbīgi un negribīgi, teju vai meklējot diktofonu rokās, taču pastaiga, vērojumi un vārdu pārmīšana veikalā uzmanību nepiesaista. Tas arī galvenais, jo šoreiz mani interesē ne tik daudz notikušais kā apkaimes atbilde.
