Foto: Inga Nestere, F64
Valsts un tauta, kas mūs saprot vislabāk
Es pati pieteicos rakstīt šo stāstiņu, jo mans iekšējais kalendārs atgādināja, ka šosvētdien Igaunija svinēs savas valsts 95.dzimšanas dienu. Par Igauniju atceros, domāju un lasu joprojām, kaut pagājuši teju divpadsmit gadi, kopš vairs nedzīvojam Igaunijā.
Kopā ar savu vīru diplomātu esam dzīvojuši vairākās valstīs, taču neviena cita valsts vai vieta man nav iegūlusi sirdī tā, kā Igaunija. Dīvainā kārtā arī igauņu valoda, ko iemācījos stipri vēlāk nekā krievu un angļu un ko aktīvi ikdienā lietoju vien dažus Igaunijā pavadītos gadus, šķiet, manās smadzeņu krokās iesēdusies daudz pamatīgāk.
Varbūt, ka tam kāds sakars ar manas mammas dzimtas lībiskajām saknēm Salacas krastos. Vai ar faktu, ka Igaunija ir bijušas manas pirmās un bērnībā daudzkārt apmeklētās ārzemes un ka skolas gados vecāki mums regulāri pirka igauņu skolas formas. Starp citu, instinktīvo sajūtu, ka Igaunija ir cita zeme pat padomju laika apstākļos stiprināja visus okupācijas gadus pārdzīvojušais pirmskara laika robežstabiņš ar Latvijas ģerboni Iklas un Ainažu robežpunktā.
