Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka jeb Gaismaspils. Foto: Evija Trifanova, LETA
Katram cilvēkam un valstij ir sava neatņemama identitāte
Šoruden mūsdienīgā mākslas muzejā netālu no Kopenhāgenas jaunās ziemeļu arhitektūras izstādē acis īpaši pakavējās pie daļas, kur apskatāmas vairākas bibliotēku ēkas. Skaistas, plašas, kantainas, modernas ēkas, it kā mulsinoši līdzīgas, bet kāpēc ne, ja reiz reģions lepojas ar kopīgu identitāti. Tajā brīdī man ienāca prātā doma, ka mūsu Gaismas pils ir pavisam citāda un ka mēs vismaz šajā ziņā nemaz nelīdzināmies izslavētajai modernajai un kantainajai Ziemeļvalstu arhitektūrai.
Taču tajā pat brīdī kā zibens cauri prātam izskrēja atskārsme, ka mums ir mūsu Gaismas pils (pat ja pati ēka vēl fiziski vēl tikai top) un ka tāda bibliotēka ar tādu nosaukumu un tādu intelektuālo, vēsturisko un politisko noslodzi ir iespējama tikai un vienīgi Latvijā. Ar visu tās sāpīgo tapšanas vēsturi, kas raksturo gan mūsu tautas tagadni, gan pagātni. Gadsimtus, kad no paaudzes paaudzē nodevām teiksmu par grimušo pili, un pēdējos divdesmit gadus, kad tik lēni un šķietami grūti mums iet ar tās augšāmcelšanu tiešā un netiešā nozīmē.
