Nemainīgā pārliecība arī šodien Krievijas Ukrainai atņemtajā Sevastopolē - padomju laikus piedzīvojušie tur plakātu ar uzrakstu: "Nē baderoviešiem, nost ar huntu, nāvi fašismam!". Foto: AFP/LETA
Plaisa, ko nevaram aizlāpīt
Kad pagājušā gada nogalē "Saskaņas" kongresa dienā Nils Ušakovs, kritizējot valdības darbu, stāvokli Latvijā pielīdzināja PSRS tā sauktajiem stagnācijas laikiem un mūsu valsts valdības vadītāju Laimdotu Straujumu nosauca par "Brežņevu brunčos", kā pirmā prātā ienāca doma, cik gan rupjš un slikti audzināts viņš ir, ja var šādi sabiedrības priekšā apsaukāt sievieti, kas vecuma ziņā varētu būt viņa māte. Tomēr iespējams, ka kļūdos, jo manis saskatītā rupjība varbūt ir tikai viņa tiesību uz vārda un izteiksmes brīvību pilnīga izmantošana, ko Eiropas kultūrtelpai piederošā Latvijas valsts nodrošina visiem tās iemītniekiem ar ļoti dažādiem pasaules uzskatiem.
Otra doma, kas ienāca prātā, bija N.Ušakova izrādītā milzīgā necieņa pret PSRS laikos nodarītajām ciešanām cilvēkiem Latvijā. Var jau sevi mānīt ar domu, ka visas ciešanas beidzās līdz ar Staļina nāvi 1953.gadā, taču mēs paši ļoti labi zinām, ka tā tas nebija. Galu galā Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā no 1964.gada līdz 1982.gadam notika gan Čehoslovākijas brīvības cīņas nežēlīga apspiešana 1968.gadā, gan Afganistānas kara sākšana 1979.gadā. Abi šie notikumi ļoti tieši skāra daudzus Latvijas iedzīvotājus, kas bija iesaukti dienestā padomju armijā. Nemaz nerunājot par Latvijas rakstnieku un kultūras darbinieku vajāšanām, politieslodzītajiem un izteiktu pārtikas trūkumu, kas arī attiecas uz Brežņeva laiku.
