Foto: Gints Ivuškāns, F64
Holokausta upuru piemiņa Latvijā līdz šim vairāk atgādinājusi vienas ģimenes bēdas, nevis solidāru izpratni par to kā mūsu tautas traģēdiju
Vienmēr smaidošā un ieturētā kundze dzīvoja mums kaimiņos, bet viņa reti iznāca no dzīvokļa, īpaši pēdējos gados. Viņa acīm redzami bija jau tādā vecumā, kad cilvēks vairs nejaudā daudz staigāt. Bet viendien, kad kaimiņiene jau atkal krietnu laiku nebija redzēta, mums paziņoja, ka viņa ir mirusi. Un tikai tad es uzzināju, ka viņa, mūsu ieturētā un bieži smaidošā kaimiņiene, bija viena no tām retajām, kas izdzīvoja holokaustā. Viņu esot paglābusi aprecēšanās ar kādu latvieti.
Mana kaimiņiene pietiekami ilgu laiku dzīvoja līdzās, bet man nebija ne mazākās nojausmas par viņas īpašo pieredzi, par to, ka holokausta vēsture ir tik tuvu - mūsu trešajā stāvā. Un tas izskatās kaut kā dziļi simboliski - mēs, latvieši, esam tik ļoti pašpietiekami ar savām padomju un nacistiskās okupācijas izraisītajām mokām, ka tas ir radījis īpašu ciešanu nacionālismu.
