Foto: Ieva Čīka, LETA
Represēto piemiņas dienās jāgodina viņu dzīvesgriba
Par padomju varas varmācības upuriem, tajā skaitā 1949.gada 25.martā uz Sibīriju izsūtītajiem, var runāt un domāt dažādi. Var pamatoti šausmināties par prātam neaptveramu garīgu un miesisku nežēlību pret miermīlīgiem cilvēkiem, tajā skaitā ļoti daudziem bērniem, ko veikusi totalitāra valsts, tās varas īstenotāji un atbalstītāji. Var un noteikti vajag izzināt, izpētīt, aprakstīt un uzskaitīt visus šāda veida noziegumus pret nevainīgiem cilvēkiem cerībā, kas tas novērsīs līdzīgu režīmu un to noziegumu pret cilvēci rašanos nākotnē. Kā redzam joprojām Eiropā un civiet pasaulē, pilnībā pasargāti no tā neesam arī pēc tik daudz asiņu izliešanas un ciešanām.
Tomēr man šodien liekas svarīgāk runāt nevis tik daudz par ļaunas, totālas un mežonīgas varas rīcību, bet gan par to cilvēku rīcību, izvēli un gribu, pret kuriem šī vara vērsās. Galu galā tā nav nekāda netverama un bezpersoniska represēto masa ar numuriem vārdu vietā. Tie ir īsti cilvēki ar vārdiem, uzvārdiem un saviem dzīvesstāstiem. Daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū, nemaz nerunājot par viņu bērniem un mazbērniem. Turklāt izsūtīšana, sodīšana ar nāvi vai nosūtīšana uz gariem gadiem Sibīrijas vergu nometnēs, pastarpināti skāra arī viņu ģimenes locekļus un tuviniekus, kam paveicās palikt Latvijā un ārpus dzeloņstiepļu žogiem. Taču arī viņiem bija jāizdara sava izvēle par to, kā vērtēt notikušo un dzīvot turpmāk.
