Foto: Aleksandrs Ivsnovs, F64
Sadarbībai ar Krievijas režīmu ir ētiskā dimensija
Jaunā viļņa veidotājs, izcilākais dzīvais francūzis Žans Liks Godārs lentes ''Histoire(s) du cinéma'' 1998.gada versijā, kad jau bija uzņemta 3(b) daļa ''Une Vague Nouvelle'', pārieskaņoja filmas 1(a) daļu ''Toutes les histoires'', papildinot ar dziestošām rindām "Savos trīsdesmit piecos gados, ieslodzījumā kā Vijons, ķēdēs kā Servantess.. sāku savu testamentu", kas dzīves pēdējos brīžos piederēja Robēram Braziļakam - romānistam, kinematogrāfa vēstures autoram, kritiķim un publicistam, kuru notiesāja par kara propagandu un kūdīšanu.
Neraugoties uz izcilāko pasaules kultūras darbinieku, tajā skaitā Fransuā Moriaka (Ž.L.Godāra otrās sievas vectēva F.Moriaks bija R.Braziļaka ienaidnieks, kuru Braziļaks Višī periodā dažādi publiski apsmēja un gānīja), Žana Kokto un Albēra Kamī, apžēlošanas lūgumiem Šarlam de Gollam, nošāva 1945.gada 6.februārī. Tā bija sēru diena Godāru namā. Vēlāk Ž.L.Godārs psalmiski plašāk atsaucas uz Braziļaku arī ''Éloge de l'amour'' 2001.gadā.
