Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende un Nacionālās apvienības pārstāvis Gaidis Bērziņš preses konferencē. Foto: Evija Trifanova, LETA
Kādas prasības uzstādīsim?
„Kad es dzirdu vārdu "kultūra", es tveru pēc savas pistoles,"* - šis citāts, bieži nepareizi piedēvēts Gēringam vai Himleram, nāk prātā, no attāluma vērojot pēdējo nedēļu notikumus Latvijā. Īpatnējākais ir tas, ka „pēc savām pistolēm" tveras tieši daži kultūras cilvēki, prasot kultūras ministres demisiju, jo, lūk, viņa pati neesot pietiekami „kulturāla".
Skaļu balsi ir pacēlis Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kurš publiskā vēstulē brīdināja, ka „Latvija var nokļūt Ungārijas situācijā, kur jau otro gadu nacionālie radikāļi veic tīrīšanas kultūras iestādēs, vadoties no ideoloģiskiem apsvērumiem".
Interesantā kārtā, kad bijusī kultūras ministre Helēna Demakova (kuru savā laikā kā labu kultūras ministri bija slavējis Andrejs Žagars) demisionēja 2009.gada janvārī, tad par prasībām savam pēctecim, viņa teica: „Tam ir jābūt cilvēkam ar nacionālu un politiski konservatīvu stāju, taču ar lielu autoritāti kultūras cilvēku vidē un pierādītām nopietna, moderna kultūras menedžera spējām. Tam ir jābūt politiķim, kurš turpinās veidot kultūrpolitiku saskaņā ar nacionālas valsts ideju."
