Jānis Rožkalns (no kreisās), Gunta Rožkalne, Bruno Javoišs, Agris Šēfers. Foto: raksta autore
Viņi bija neērti agrāk un nav ērti joprojām
Šogad 22.oktobrī brīvības cīnītājam Gunāram Astram apritētu 80 gadu. Viņa līdzgaitnieki - vēl pavisam nesen tiesāti, spīdzināti un pazemoti - ir dzīvs pārmetums tiem, kas vēlas pasludināt, ka okupācija bija, bet okupantu nav. Viņi uz savas ādas izbaudījuši gan okupācijas varu, gan arī labi iepazinuši tās īstenotājus, kurus joprojām satiek uz ielas vai medijos. Tādēļ viņiem nav mazāko šaubu, ka Latvija īsti brīva vēl nav. Viņos nav vienaldzības, konformisma un gļēvuma.
Darbojošās personas (attēlā no kreisās puses uz labo):
Jānis Rožkalns - grupas „Helsinki-86" dalībnieks, Gunāra Astras cīņubiedrs, par savu nacionālpolitisko darbību un reliģisko pārliecību kā "sevišķi bīstams valsts noziedznieks" no 1983. līdz 1987.gadam pavadījis Permas speciālā režīma tā saucamajā „darba labošanas nometnē". No "izsūtījuma Vācijā" atgriezies 2000.gadā, Latvijas Ordeņu brālības līdzpriekšsēdētājs, mēģina apzināt un atbalstīt valsts apbalvojumus saņēmušos cilvēkus, kuru liela daļa dzīvo vientuļi un trūkumā.
