Lauris Nagliņš, F64
Rolšteins ar Pēdējo partiju turpina no tās vietas, līdz kurai pats palīdzēja degradēt politiku
“Var teikt tikai vienu: ja tagad (..) pēkšņi masveidīgi sazeļ uzskatu ētiķi ar lozungu “Pasaule ir dumja un nekrietna, bet ne es; atbildība par sekām attiecas nevis uz mani, bet uz citiem, kuru dienestā strādāju un kuru dumjību vai nekrietnību es izskaudīšu”, tad es saku atklāti, ka vispirms pajautāšu par to iekšējā atsvara mēru, kas stāv aiz šīs uzskatu ētikas, un ka man radies iespaids — deviņos gadījumos no desmit man ir bijusi darīšana ar vējgrābšļiem, kas reāli nejūt, ko ir uzņēmušies, bet apreibinās ar romantiskām izjūtām.” Makss Vēbers, “Politika kā profesija un aicinājums”
Tautas partijas (TP) “asiņaino punduru” komandas veterāns Kaspars Rolšteins nav “uzskatu ētiķis” un viens no tiem “deviņiem no desmit”, par kuriem Makss Vēbers 1919.gadā savā vienmēr aktuālajā lekcijā par politiskās darbības jēgu un sūtību teica, ka tie nejūt, ko uzņēmušies, iesaistīdamies politikā. Rolšteins drīzāk ir desmitais — viņam tāds darbs.
