Rīgas pašvaldības policija pagājušā gada 16.martā. Foto: Nora Krevneva, F64
Par to, ka provokācijas būs, liek domāt gan aktuālās politiskās norises, gan iedziļināšanās „antifašistu" loģikā
Jau vairākas nedēļas pirms paša notikuma Latvijas mediju vidē vērojamās diskusijas liecina, ka tuvojas 16.marts - notikums, kurš spilgti apliecina tēzi, ka pagātnes izpratnes tiek veidotas un pārveidotas mūsdienu publiskajā telpā. Šā gada piemiņas pasākumam acīmredzami tikusi un tiks veltīta īpaša vērība. Par to liecina kā daudzie un tai skaitā krasi atšķirīgie viedokļi Latvijas medijos, tā arī politiskās norises - gan Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē, gan militārais konflikts Ukrainā.
Arī iepriekšējo gadu mediju monitorings liecina, ka pasākuma atainojums dažādos plašsaziņas līdzekļos ir bijis saistīts ar politiskām aktualitātēm - īpašu rezonansi 16.marta norises pie Brīvības pieminekļa guvušas laika periodos, kad leģionāru piemiņas diena tika ierakstīta oficiālajā atceres dienu kalendārā, Latvija mērķtiecīgi virzījās uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO vai arī Latvijā aktualizējušies (aktualizēti) jautājumi par nepilsoņu tiesībām un minoritāšu stāvokli. Tādējādi šīs dienas nozīmību mazākā mērā noteikuši vēsturiski faktori, piemēram, simboliskas gadadienas, nekā aktuālās sociālpolitiskās norises. Tādēļ pamatotas šķiet bažas, ka arī šogad neatkarīgi no pašu leģionāru vēlmēm vai iecerēm 16. marta piemiņas pasākumi varētu kļūt par nozīmīgu politiskās cīņas arēnu.
