Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Režisore Laila Pakalniņa pabeigusi dokumentālo filmu Sniegs un sapratusi, ka slēpošana ir apliecinājums latviešu optimismam: ja tev nav kalnu, tu tos radi
Vilkt ārā Lailu no Jura Podnieka filmu studijas pagrabiņa, kur viņa montē, lai paēstu pusdienas, liekas pat piedauzīgi. Režisore ir tik pārņemta ar filmu, ka sazvanoties piedāvā turpat pagrabiņā arī aprunāties. Mājīgi. Skaņu slāpējošās sienas sargā no ārpasaules. Laila sarunas laikā daudz smejas. Joko. Kāds paspēj viņai piezvanīt un telefonā atskan Menueta Alvas zaldātiņi.
Ja režisore Laila Pakalniņa pati nebūtu kaislīga slēpotāja kopš bērnības, iespējams, viņa latvieša sniega sajūtai nepievērstu uzmanību. «Vienā brīdī pēkšņi sapratu, ka tajā ir kaut kas jocīgs,» viņa saka. «Sestdienu rītos redzi mašīnas ar slēpēm uz jumta, kas dodas uz Vidzemes pusi. Latvijas radio stāsta, ka kalnos pūš sniegu un tūlīt būs vaļā slēpošanas trases.» Ziema iestājas nevis tad, kad uzsnieg, bet kad latvietis izdzird - trasēs uz pilnu jaudu sākuši strādāt sniega lielgabali. Šoziem rosības kalnos nebija līdz pat janvāra vidum. Savā ziņā žēl, ka Laila savu Sniegu jau bija pabeigusi - šis gads filmai pievienotu labu daļu drāmas.
