Jurijs Feļštinskis. Zīmējums — Ernests Kļaviņš
Vēsturnieks Jurijs Feļštinskis nešaubās, ka Krievijas režīms izmantos visus līdzekļus, lai grautu rietumvalstu demokrātisko iekārtu, un brīdina, kādiem apdraudējumiem ir jāgatavojas Latvijai
Putins nav diktators, saka Jurijs Feļštinskis, «un tā ir problēma». Feļštinskis jau 50 gadus pēta Padomju Savienības un Krievijas Federācijas varas mašinēriju un pagājušonedēļ Rīgā prezentēja savu, kā pats saka, svarīgāko grāmatu No sarkanā terora uz teroristisku valsti, 1917—2036, ko uzrakstījis sadarbībā ar Vladimiru Popovu, bijušo Federālā drošības dienesta apakšpulkvedi.
Grāmata ir biedējošs stāsts par Krievijas drošības dienestu karu par varu Krievijā, ko tie uzvarēja 2000. gadā, kad ielika prezidenta amatā vienu no saviem «aktīvās rezerves virsniekiem», kā paši dēvē dažādās Krievijas un ārvalstu struktūrās iefiltrētos FDD darbiniekus. Bet Vladimira Putina stratēģiskais uzdevums ir Krievijas kundzība pasaulē.
Sarunājāmies 8. novembra vakarā viesnīcā Radisson Blu Elizabete, Feļštinskis nupat bija atgriezies no grāmatas atklāšanas arī Valmierā.
1978. gadā Feļštinskim atļāva emigrēt no PSRS uz Izraēlu, taču, ticis līdz Vīnei, viņš tālāk devās uz ASV. Tur turpināja Maskavā sāktās vēstures studijas, ieguva doktora grādu un uzrakstīja vairākas grāmatas par Krievijas jaunāko laiku vēsturi. (Latviešu valodā izdota arī viņa monogrāfija par VDK Korporācija.)
Kad bija publicēta kopā ar bijušo FDD virsnieku Aleksandru Ļitviņenko uzrakstītā grāmata FDD spridzina Krieviju (par dzīvojamo namu spridzināšanu Maskavā un citās pilsētās 1999. gadā, lai radītu ieganstu otrajam Čečenijas karam), viņš 2002. gadā no saviem avotiem saņēmis ziņu, ka FDD esot nolēmis likvidēt visus, kuri bija iesaistīti grāmatas tapšanā, un uz Bostonu esot nosūtīta trīs cilvēku grupa ar uzdevumu novākt viņu.
Ļitviņenko 2006. gadā Londonā noindēja ar poloniju. Feļštinskis stāsta, ka neesot mēģinājis īpaši slēpties vai gādāt par savu drošību. «Ja Maskavā pieņems lēmumu mani novākt, domāju, to būs gana vienkārši izdarīt.» Viņa vienīgais ierobežojums sev esot bijis tas, ka pēc 2000. gada rudens — «kad izvedu Ļitviņenko no Krievijas» — viņš vairs nav braucis uz Krieviju.
Vai viņam nav jautāts, vai ir dzīvs tāpēc, ka pats ir FDD aģents? «Es to esmu dzirdējis no cilvēkiem, kuri nesaprot, ka neesmu pārbēdzējs no FDD,» Feļštinskis atbild. Putins nogalinot trīs kategoriju cilvēkus — tos, kurus uzskata par nodevējiem (kā Ļitviņenko), konkurentus par politisko varu (kā Boriss Ņemcovs un Aleksejs Navaļnijs) un tos, kuriem ir liela nauda («taču tā ir atsevišķa pasaule»). Viņš mēdzot «jokodams vai nopietni» teikt, ka ir vēl viens iemesls, kāpēc viņu neaiztiek: «Domāju, ka viņiem šķiet interesanti lasīt to, ko es rakstu.»
Var iedomāties, ka «viņiem» ir interesanti lasīt, kā viņu organizācija uzvarēja Komunistisko partiju, kura vienmēr bija kontrolējusi savas varas galveno ieroci. (Šajā karā līdz 1956. gadam nogalināti 35 tūkstoši čekistu, tajā skaitā visi, kuri bija vadījuši valsts drošības iestādi.)
Taču atšķirībā no citiem diktatoriem Putinam par šo uzvaru un Kremļa valdnieka troni nebija ne jācīnās, ne jāriskē. Ļeņins, Staļins, Hitlers un citi bija sēdējuši cietumos un cīnījušies par varu, bet Putinu viņa organizācija vienkārši paaugstināja amatā, līdz iedabūja par Krievijas prezidentu. (Tehniski tas esot bijis valsts apvērsums, Feļštinskis uzskata — prezidentu Borisu Jeļcinu šantažēja un piespieda aiziet no amata apmaiņā pret neaizskaramības garantijām.)
Tāpēc tā nav īsti «Putina Krievija». Pie varas ir «kolektīvais Putins» jeb koleģiāla sistēma, kura kontrolē visus resursus un visas spēka struktūras, tajā skaitā armiju. Piemēram, lēmumus par karu ar Ukrainu gan 2014., gan 2022. gadā pieņēma piecu cilvēku grupa, taču patiesībā Putins un vēl divi valsts drošības sistēmas cilvēki, jo divi armijnieki — aizsardzības ministrs un ģenerālštāba priekšnieks — šajās sanāksmēs piedalījās tikai kā lēmuma tehniskie izpildītāji.
Tiesa, «kad cilvēks ir pie varas 25 gadus un it īpaši Krievijā, daudz kas mainās viņa skatījumā uz sevi un skatījumā uz varu», Feļštinskis saka. Putins laika gaitā ir izveidojis savu varas instrumentu — prezidenta aparātu, kas arī ir pilns ar FDD cilvēkiem, tomēr pakļaujas tikai viņam. «Un faktiski šīs divas iestādes — FDD un prezidenta aparāts — vada Krieviju.»
Gadskaitlis 2036 grāmatas nosaukumā rāda uz laiku, ko Putins sev noteicis prezidenta amatā. «Putins ir Krievijā radījis ļoti stabilu sistēmu», kura varētu valdīt mūžīgi. «Ar vienu vienīgu izņēmumu — ja nesāks lielu karu,» Feļštinskis atgādina, kas bija rakstīts tagad latviešu valodā publicētās grāmatas pirmajā izdevumā krievu un ukraiņu valodā 2021. gadā: «Ja sāks lielu karu, tas būs Putina gals, tas būs viņa režīma radītās sistēmas gals, un tās būs Krievijas Federācijas beigas tādā veidolā, kādā tā pastāv šodien.»
«Un 2022. gada februārī Putins sāka šo lielo karu.» Lai kad un kā tas beigtos, tās būšot režīma un Krievijas Federācijas beigas, Feļštinskis ir pārliecināts. Tāpēc režīms nevar pieļaut, ka šis karš beigtos. «Es neredzu scenāriju, kurā Putins sēžas pie sarunu galda ar jebkuru un paraksta jebkādu vienošanos, kas noved pie šī kara beigām.»
Diemžēl rietumvalstīm nav bijis stratēģiska mērķa, ka Ukrainai ir jāsakauj Krievija. Iemesli bija bažas, pirmkārt, ka Kremlis varētu lietot kodolieročus, otrkārt, ka sakauta Krievija sadalīsies daudzās valstīs un «pasaules kārtība kļūs vēl nestabilāka».
Bet Krievijas režīma mērķis paliekot sākotnējais — «pasaules revolūcija», ko pirms vairāk nekā 100 gadiem pasludināja boļševiki. Taču tagad to īstenotu nevis kreisā bloka partijas vien, bet gan «5. internacionāle», kurā būtu apvienoti visi spēki, kuri vēlas sagraut Rietumu demokrātisko pasauli. «Tāpēc redzam, ka Putins kaut kur balstās uz kreisajiem, kaut kur uz labējiem, uz galēji labējiem, uz fašistiem, kur vajag, uz zaļajiem, kur vajag, uz anarhistiem.» Režīmu vairs neierobežo kreisās dogmas, «un viņi ir spējīgi uz jebko».
Ukrainas sekmīgā pretošanās agresijai un eiropiešu sāktā apbruņošanās esot piespiedusi Putinu atlikt kara «otrās frontes» atvēršanu Eiropā, iespējams, «uz visiem laikiem», tomēr «mums ir jāsagatavojas tam, ka Krievijas Federācija iesaistīsies sabotāžā pret visām Eiropas valstīm», Feļštinskis brīdina. «Visur un visās frontēs, kur vien iespējams.»
Kam jābūt gataviem Latvijā? «Pirks politiķus, kā tas bija arī agrāk», būs dezinformācija, laidīs dronus, traucēs lidostu darbību, taču ne tikai. «Iedomājieties — ir milzīgs valsts drošības dienests, kur sēž ļoti daudz cilvēku un domā tikai par to, kā izjaukt stabilitāti Eiropā.» Tāpēc, «protams, viņi var izdomāt daudz ko tādu, kas mums pašlaik pat neienāk prātā».
Bet vai Kremlis arī Latvijā mēģinās izmantot jau Gruzijā un Moldovā pārbaudīto resursu — savus oligarhus? «Būs tādi mēģinājumi un jau ir,» Feļštinskis saka. Tiesa, viņš nezinot, «cik aktīvi [Pjotrs] Avens piedalās Latvijas neatkarības graušanā».
Aizrādu, ka Avens apgalvo, ka esot pārdevis savus aktīvus Krievijā un gribot dzīvot mierīgi Latvijā, un vaicāju — vai oligarhs var saraut saites ar Putinu, kuras viņam ir bijušas kopš 90. gadiem?
«Tas ir ļoti sarežģīti,» Feļštinskis saka. Saišu «atklātas un publiskas pārraušanas gadījumā ir nopietns riska elements», jo Krievijas vadība «iznīcina cilvēkus, kurus ieskaita nodevēju kategorijā». Bet Avens daudzus gadus ir bijis «tuvs Putinam» un «labi zina, kādas var būt sekas — ka viņu nogalinās». Feļštinskis gan pieļauj, ka «maigi» un neuzkrītoši izbeigt attiecības būtu iespējams, ja Avens «ar viņiem kaut ko sarunātu». «Taču ar šiem cilvēkiem sarunāt ir diezgan grūti.»
Turklāt visi oligarhi ir radījuši «diezgan varenas sistēmas», kuras strādā dažādās pasaules malās, un aiziet no tām būtu viņu ieskatā «bezatbildīgi». Gadiem ilgi strādādami lielajā biznesā Krievijā, «visi šie cilvēki ir kļuvuši ciniski un bezprincipiāli». Tāpēc nevajadzētu rēķināties ar to, ka «viņus mocīs sirdsapziņa» vai viņi sāks uzskatīt, ka «nav taisnīgi atbalstīt sistēmu, kura slepkavo cilvēkus Ukrainā». «Uzskatu, ka viņi patiesi nespēj domāt šādās kategorijās,» viņš teic. Krievijā godīgi cilvēki ar sirdsapziņu «vienkārši nevarēja izsisties līdz šīm virsotnēm». Toties viņi lieliski saprot, ka nedrīkst kļūt nelojāli Putinam. «Tāpēc es nedomāju, ka Avens var būt Latvijas demokrātijas sabiedrotais pret Krieviju.»
Vaicāju, pēc kādām pazīmēm var pateikt, vai Latvijas politiķis ir Krievijas ietekmes vai vienkārši aģents. Feļštinskis uzreiz nosauc «melnbaltu lakmusa papīrīti» — «Ukrainas jautājumu». Ja politiķis sāk skaidrot, ka «ne viss ir tik vienkārši», tas uzreiz rada jautājumus. Vēl — attieksme pret Putinu, kura rīcībai nevar būt nekādu attaisnojumu.
Feļštinskis uzsver, ka Krievijai ļoti svarīgs Rietumu politikas ietekmēšanas instruments ir nauda. Taču līdz 2014. un pat līdz 2022. gadam ņemt Krievijas naudu bija šķitis «normāli». Pat tādi cilvēki kā ASV prezidents Tramps «atklāti ņēma Krievijas naudu» un lielījās, ka tātad esot gudri un apķērīgi biznesmeņi. Un nesaprata, ka Krievijas drošības dienestu ieskatā «politiķis, kurš ņem Krievijas naudu, ir savervēts aģents». Nav svarīgi, ko domā naudas ņēmējs pats, vervētājam «naudas saņemšanas fakts nozīmē, ka šī persona ir pieņemta darbā».
Ēdienkarte
- Melna kafija
* Paldies Ir sadarbības partnerim Tilde, kura izstrādātā tehnoloģija Tilde Transcribe ikdienā atvieglo mūsu žurnālistu darbu.
